Dzejoļi no 7. ib
Alise Brice
Bēdas
Katru rītu viņa pamodās bēdās
Katru vakaru viņa aizmiga bēdās
Viņa nejuta ne prieku ne dusmas bet tikai bēdas
Šīs bēdas bija kā bedre nebeidzami dziļas
Viņa bija iesprūdusi
Iesprūdusi bez glābiņa
Jēkabs Gulbis
Karu karo drosmes vīri,
Baisas takas staigādami.
Ik dieniņu, ik naksniņu
Lejot sviedrus un asinis,
Sargā savu tēvuzemi.
Visā spēka godībā.
Ieva Jansauska
Dzeja var būt tik viegla
Un līksma kā mākoņi,
Un dzeja var būt tik dziļa
Un skumja kā visdziļākais okeāns.
Tā spēj vienot cilvēkus tā,
Kā to nespēj neviena saruna.
Kaut kas tālumā mirguļo.
Stikla lauskas spīd,
Tik spoži un skaisti kā dimanti.
Izstiep savu roku,
Un saķer cerību, kas aizlido garām.
Tā tev atklās gaismu,
Kas ir spožāka par jebkuru stiklu.
Madara Joma
Sirds kā stikls
Sirds ka stikls kūst un plīst,
Bet nezin vai tas būs drīz.
Viens sitiens – bus stikla lauska,
Viens vārds – būsi tik tālu kā Bauska.
Nenāc pie manis, es meiginu kļūt jaukāks.
Es zinu, ka es nevaru,
Atgriezt laiku un kļūt jaunāks.
Karlīna Kaprāne
Vērotājs
Katru vakaru viņa skatījās saulrietu,
Katru rītu saullēktu.
Gaisma, kas radīja laimi.
Gaisma, kas radīja prieku.
Katru nakti viņa skaitīja zvaigznes,
Katru dienu mākoņus.
Ar domu, ka kādreiz viņa būs kāds no tiem,
Ar domu, ka kādreiz viņa būs redzama.
Damiana Karpoviča
…
Dzīve ir taka, varbūt nav viegla,
Varbūt ar šķēršļiem, ka citiem šķiet.
Saņemies, stipri un pārbīdod kājas,
Ar paceltu galvu pa dzīvi tev iet!
Lelde Krista Krilova
Zinātu es
Šī pasaule liela,
Bet es esmu mazs.
Šo zemi un tautu
Kaut zinātu es.
Kurš dara tev pāri,
Lai dabūtu kāri?
Kurš rada šo sauli,
Lai gaismu mums nestu.
Kārlis Krūmiņš
Rudens Ceļš
Šodien saule spoži spīdēs,
Pīles upē ātri slīdēs.
Drīz jau lietus lāses kritīs,
Lācis ziemas guļā bridīs.
Rudens mani biedē,
Manu drosmi kliedē.
Skatoties uz vēju-
Visu sasniegt spēju.
Pakāpšos uz kalna,
Tālumā man balva.
Tālu ceļu veikšu,
Jaunu sevi atklāt steigšu.
Ance Spalva
Es pieveru acis,
Un manas metāla durvis atveras…
Ābelē stikla āboli atrodas…
Tie krīt
Un plīst kā sapnī
Vai es atrodos sapnī?
Evelīna Vārna
Pārdomas
Viens savā istabā,
Viens savās pārdomās,
nevarētu iedomāties
Vienam pašam pa pasauli iet,
tam vajadzīga drosme,
tam vajadzīgs spēks,
lai izietu pasaulē
un pierādītu sevi,
bet domas mani šauba,
Vai tas ir to vērts?
Elza Kristīne Vintere
Aiz loga spīd mēness bāls,
Palodzei pieskaras miglas vāls,
Redzu, kā līgojas vītols tāls,
It kā līgotājs būtu šķidrs māls.
Es domāju pie sevis,
Kā lai ātrāk nokļūtu pie tevis?
Rīt pilniem spaiņiem līs,
Minot pedāļus ziedi vīs.
Odrija Virbale
leplaisājušā stikla atspulgā mirdz
Rudens lietus lāses
Kas atminās vasaras slāpes
Ar sirds sāpēm
Kā dāvanām jaunām
Caur piedzīvotām emocijām
Un domām par tām
Dzejoļi no 7. kom
Jūlija Gorska
Ceru cerēdama,
Gaidu gaidīdama,
Glītu, staltu ļipaini,
Stikla lauskas lasīdama,
Rāmu trusi gaidīdama.
Juris Kalnietis
Otrās mājas
Peldbaseins man otrās mājas,
Ieejot es velku čības kājās,
Jaku pakaru, kur klājas,
Jo par nekārtību dežurantes rājās.
Komanda
Ar draugiem gribam mēs
Sasniegt mērķus augstākos.
Peldēt ātri, šķeļot viļņus
Zilos hlora ūdeņos.
Romāns Klyavzer
Zaķis Mežā
Tur zaķi mežā ātri staigā,
kur cilvēki stiklu plaisā,
kad zaķis plaisās ātri staigā,
kā rozes galā kāju plaisā.
Elza Popluga
Dziļi pļavā
Vai esi bijis dziļi dabā?
Ar basām kājām rasas pļavā?
Kas latvietim tik raksturīgs,
Un manos gēnos ierakstīts.
Kā stirna staigā savā vaļā,
Es atkal dodos dziļi pļavā.
Gustavs Pranaitis
…
Dzīve jāsvin katru dienu,
Katra diena ir kā joks.
Vienu dienu cukurvate,
Otru dienu brāziens mazs.
Tas nekas, ka dažreiz suta,
Tas nekas, ka dažreiz sals.
Galvenais, ka katra diena
Jāsvin katram tā no sirds!
Roberts Rāzna
…
Ejot uz skolu ieraudzīju-
Ak, cik krāšņas koku lapas!
Žēl, ka tās tik trausli skatās
Rudens salnu aukstās skavās.
Un
Sabirst lapas sīkās lauskās.
Mārtiņš Sniegs
Sliktā atzīme
Slikta atzīme kā asa stikla lauska sirdī dur
Skolēns bažīgi dienasgrāmatu rokās tur
Karstas asaras pār vaijgiem rit
Un apsolās māmiņai centīgāks būt rīt.
Madara Umbraško
Vārds
Katram vārdam ir neizmērojams spēks,
Tas var celt, iedvesmot un gāzt.
Arī neizteikts vārds var pateikt daudz,
Kādus neredzamus šķēpus lauzt.
Kristers Višņevskis
Klase
Spīdolā es esmu jauns,
Nemācīties šeit ir kauns,
Manā klasē draugu daudz,
Centīsimies kopā augt.
Dzejoļi no 7. soc
Adrians Agarskis
Motivācija sev
Spīdolas moto man galvā skan
‘’Savu lomu iestudēšu es pats’’
Dot vislabāko no sevis
turēt godā solos
Visas zināšanas gūt
Un pie grūtībām dzejoļus rakstīt
Tajos slēpto brīnumu meklēt
Lai tie dod gaismu tuneļa galā
Gan man un maniem draugiem
Emīlija Anna Butkus
Dāmas, dāmas,
Tik skaistas dāmas!
Iet ceļa maliņā
Ar garu, garu kleitiņu,
Brūnu ar baltu, zilu, pelēku.
Cik daudz krāsas ir uz skaistules!
Adriana Eltermane
…
Maza meža mellenīte
Sēž uz lapas domādama
Kad nu atnāks lielais zaķis
Paņems to un apēdis
Pēkšņi nāk nu bairgais vilks
Zaķis aizskrien tālu prom
Mellenīte nobīstas
Un nevar vairs nu pakustēt
Uznāk lielais, bargais vējš
Vilkam paliek ļoti auksts
Mellenīte droša skaista
Sēž un skatās debesīs
Nameda Holendere
Rudens lapas
Kad parādīsies skaistās lapas?
Skatos te un skatos tur un neatrodu mieru it nekur.
Kur ir sarkans, oranžs kur ir dzeltens?
Kur kavējas skaistās lapas?
Anete Kraukle
…
Sniegs kalnā spožs,
Tik spožs kā mana nākotne.
Koks kalnā košs,
Tik košs kā mani sapņi.
Greisa Izabella Laizāne
…
Ir tumša nakts un zvaigznes krīt
Un Tavā sirdī drosme mīt.
Tik spēcīgs, centīgs, attapīgs,
Lai arī viss ir pelēcīgs.
Neskaties tais krāsās blāvās-
Jūti ar sirdi, tā mieru dāvās.
Ilze Magdalēna Mačevska
Mostas pavasaris
Vēji mazliet mierīgāki,
Saules stari drosmīgāki,
Pumpuriem dod spēku plaukt,
Zāle arī sāk jau augt,
Bērniem prieks par silto laiku,
Cepures tie met pa gaisu.
Samanta Misune
Rudens
Cauri ielām ejot,
Lapas sāk dejot.
Es jau sāku dzejot,
Kamēr citi sāk mežā klejot.
Klasē jaunā esmu es.
Visi glaunā tērpā mēs.
Jaunas atmiņas mēs radam,
Jaunu startu sākam mēs.
Šarlote Linda Muceniece
Rudens
Kad vakars sāk ātrāk pienākt,
Un gulēt es eju ātrāk,
Kad saldā tējas smarža piepilda telpu
Un grāmatu lasīšana mani atkal saviļņo,
Tad zinu,
Ka rudens ir atkal sācies.
Amanda Poča
Patiesība
Labsirdīgs palīdz
Cietsirdīgs traucē,
Jauks atbalsta
Nežēlīgs sāpina.
Labumu ciena,
Ļaunumu soda.
Jasmīne Petra Puriņa
Ielecam rudenī
Rudens krāsās skolnieki mācās,
Prieks or liels, kad draugi ir kopā.
Uz skolu mēs ejam roku rokā –
Sēžamies svaigi skolas solā.
Priekšā mums ir garš gads,
Galvenais lai gars labs!
Klinta Rune
…
Neviens nav tik vienāds.
Katrs atšķirsies vienmēr.
Censties būt kādam citam
nav tik gudri.
Aizmirst savu nozīmīgumu
nav tik smieklīgi.
Katrs ir atšķirīgs, un tas ir labi.
Cita dēļ nemainies nekad!
Saproti savu vērtīgumu
un citiem neļauj to sabojāt.
Megija Strence
“Bailes”
Uz jauno skolu dodos es,
ar drosmi pārvarēt bailes.
Bailes pārvarēju es,
dodos priekšā pie tāfeles.
Pasvītrošu visas galotnes,
un saknes atradīšu es.
Samanta Šteina
Zvaigžņotās debesis
Tāds klusums un miers šovakar.
Es veros zvaigžņotās debesīs.
Iezogas satraukums kā salcoša jūra,
Tā bango un viļņus sāk šķelt.
Es drosmīgi veros tālumā, man nav bail.
“Viss izdosies!” es klusu čukstu sev.
Evelīna Eva Vidiņa
Mākoņi
Cilvēki ir kā mākoņi,
Katrs atšķirīgs.
Bet līdzība pastāv
Visos un visur.
Cits acu žilbinošs,
Viens rūgts kā rutks,
Otrs salds kā medus,
Trešais mierīgs kā upe.
Saulei uzspīdot,
Visi maina savas krāsas.
Rēzija Volberga
„Vētra“
Vētra – mans nepieklājīgais draugs.
Stāstu, rādu un mācu, kā labam kļūt.
Kā mieru un skaidru prātu dzīve rast.
Bet šis tik trako un haosu raisa,
putekļus gaisā triec
un dzīvi virpulī maisa.
Mans trakais draugs,
nāc iesim kopā līdzsvaru meklēt
un pasaulē šajā kārtību viest!
Ksenija Zaiceva
Februāris
Februāris,februāris
Nāk pie mums ar mīlestību,
14. februārī-
Mīlestības pilna sirds.
Ja tu kādu mīli,
Dāvini tam ziedus.
Elīza Vuškārniece
Pa apli
Saule silda zemīti,
Zemīte audzē maizīti.
Maizīte baro pasauli,
Pasaule dod dzīvīti.
Dzīvīte dod laimīti,
Laimīte dzīvo pasaulē.
Dzejoļi no 7.vid
Beāte Drusta
Labu balvu dabūšu
Ja ar savu galvu domāšu
Jaunais skolas ceļš
Jau gaida
Drosme šogad vajadzīga
Ceru ka labi ceļi
Mani gaida
Kirils Deškevičs
Atnācis rudens
Ir atnācis rudens
Skaistu laiku atnesis
Nezied vairs ziedi
Un putni savas dziesmas nedzied
Ir atnācis rudens
Priecīgo noskaņu atnesis
Sākas skola rīt
Un agri celties man vajag atkal
Edgars Eglītis
Mistiskā roze
Pļaviņā mistiska rozīte reiz auga
apbrīnojama, skaista, kristālskaidra
ik dieniņu tā ziedēja tik vēl un vēl
Tā bijusi tur, kad pļaviņa vēl ne!
Visi, visi to apbrīnoja dienu un nakti,
kā cilvēki, tā dzīvnieki bija kā traki!
Rozīte palīdzēja ikkatram un ikvienam
No nabadziņa līdz vīrām brangam
Bet kāds gribēdams to paturēt sev
Noplūca to un kaput!
Tā izgaisa, jo tā bija domāta visiem
nevis kādam atsevišķam
Pēteris Endzelis
Dzejas dienas
Pirmais konkurss jau ir klāt –
Dzeja vieno – plaisa stiklā!
Dzejotājiem tā ir liela diena,
Kādam tā ir tikai atzīme,
Vēl kādam – īsts izaicinājums,
Bet mūs visus vieno dzeja.
Ksenija Filatova
Melnbalts
Melnbalts dzejolītis ir šis,
Šajā dzejolīti tikai melnbaltas svītras ir,
Jāiet uz priekšu, neskaties uz tuneļa galu,
Jo katrā tuneļa galā ir melns vai balts gals,
Es nezinu, kā beigt šo dzejolīti,
Bet melnbaltā zebra teiktu – dzīvo glīti.
Elizabete Tīna Īle
Tulpju Meitene
Meitene atvēra acis,
Pamostoties tulpju laukā,
Pamanot vienu atšķirīgu ziedlapiņu no citām tulpēm,
Ziedlapiņa uz zemes gulēja.
Palikusi viena pati tulpe.
Mazā meitene pacēla tulpi, jūtoties skumja,
Kad devās prom, meitene atbalstīja ziedu, viņas rokās,
Aiznesa ziedu uz mājām.
Dodot ūdeni, svaigu augsni un mīlestību, katru mīļu dienu,
Laiks ritēja un šī viena ziedlapiņa,
Kļuva par daudzām ziedlapiņām.
Armands Juhņēvičs
Laikapstākļi
Vasarā
Vasarā nu karsti bija
Arī ļoti maz nu lija
Ogas augi nokaltuši
Ārā gan nu bija klusi
Ne putni dzied ne bites dūc
Tagad tikai traktors rūc
Grieta Kasparinska
Kāds drosmīgi ziemā ieskrien jūrā,
Kāds drosmīgi vētrā klints malā stāv,
Kāds drosmīgi aizsietām acīm skrien tumsā,
Kāds drosmīgi neigaisā lauka vidū stāv,
Vai tā maz ir drosme vai pārgalvīgs lēmums?
Drosme ir tad, kad īstajā laikā spēj pateikt
NĒ!
Emīlija Emma Kļava
Tik interesanta, koša, gaiša.
– Tā ir mana skola.
Tik daudz draugu, zināšanu.
– Tā ir mana skola.
Tik daudz aizraujošu piedzīvojumu.
– Tā ir mana skola.
Tik daudz matemātikas, valodas.
– Tā ir mana skola.
Tik daudz dziesmu nodziedāts.
Tik daudz skaistu vārdu teikts.
Tik daudz pamācību iemācīts.
– tā ir mana skola!
Patrīcija Krūmkalna
Dvaša
Pūt vējiņ pūt
Aizpūt mani jūriņā
Tur kur nav ne viena paša
Cilvēka dvaša.
Dita Kulbe
AUGUSTS
August, beidzot ir pienācis
Septembris un skola pēc meneša būs klāt
Pēdējais vasaras mēnesis
Laiku labi un jautri kopā ar draugiem jāpavada
Bet par skolu aizmirst nevar
Pirkt klades, zīmuļus un grāmatas nu var
Vasara, vasara, vasara
Drīz tie prieki beigsies
Un nu vajadzēs uz skolu steigties
Augusts, pēdējais vasaras mēnesis
Izbaudi un pavadi to jautri
Bet skolā arī jautri ies
Tādēļ nevārdzīvo ja vasara beigsies
Jānis Misuns
Stress
Rokas dreb un domas skrien
Publiskajās runās burti lec pa lappusi
kamēr mute dzied
viss ķermenis atsevišķi
katrs pats par sevi
domas visos virzienos
pārvērš vārdus dzeloņos
Vlads Petjukevičs
Skola
Katru rītu ceļos agri,
Skatoties, kā uzlec saule,
Steigšus taisos es uz skolu.
Skolā satieku daudz draugu,
Kopā stundā sēžam klusi.
Mācamies mēs ļoti čakli,
Pildām visus darbus ātri.
Jautājumus uzdot protam
Atbildes uz tām mēs zinām.
Stundu beigās visi kopā-
Draugi, skolotāji, es
Dodamies uz mājām.
Luīze Plone
…
Spīdola ver jaunas durvis,
Paver jaunas iespējas un mērķus,
Īstenot tos var ja grib.
Daudz ir jāmācās nu dien,
Olimpiādēs skola jāpārstāv.
Lai pats ar sevi lepotos,
Atceries- MĀCĪTIES!
Sāra Roziņa
…
Šodien sporta diena Vilcē,
Klase saliedēta trasē,
Zelta saule spoži spīd,
Slapjā zāle ļoti slīd.
Luīze Keita Spalva
Saulespuķe pļavas vidū
Sēž un skaisti rotājās,
Savas zelta lapiņas
Viņa tver pret silto Sauli.
Pēkšņi nāk Ziemeļvējš,
Nopūš visas lapiņas,
Tagad puķe nav vairs Saules
Tā ir tikai parasta puķe.
Uzspīd daži saulesstari,
Puķei ataug lapiņas,
Tagad tā kļūst skaista braša,
Tā ir mūsu skaistā saulespuķe!
Kate Vilcāne
Vai varu es?
Vai varētu es dabūt kādu domu
Vai katrā dienā labu omu?
Vai varētu es gūt tavu tuvumu
Vai lielu guvumu?
Vai varu nepieļaut es kļūdas,
Jo dienas jau liekas grūtas?
Vai tiešām tās jūtas tik grūti teikt
Un pēc tam to visu arī veikt?
Madara Zīberte
…
Vakar vēl tik domājām
Šodien sēžam solā jau
Zinātkāri, drosmīgi
Un vēl mazliet kautrīgi.
Diāna Zīriņa
Vēlmju pilnais debesu lauks
Skatos naktī piķa melnajās debesīs
Vēroju spožās zvaigznes
Kas uz tumšā debesu lauka kā
tūkstošiem vēlmju tur lido
Kaut tik tās visas varētu noķert
Katru vismazāko ieceri piepildīt
Zeltainais pilnmēness kā vislielākā no visām vēlmēm raugās uz mani
Itkā ko sacīt tas vēlētos
Ilgi un ilgi skatos uz to
beidzot saprotu ko mēness man pavestīt cenšas
Uz tā zelta maliņas saskatu iedvesmas pilnu vēsti
Varbūt ja kārtīgi pacentīsies
Tad simts jūdžu tālās zvaigznes pašas Tev siltajā rokā iemīsies
Anna Zīverte
Atmiņas
Es mīlu Tavu smaidu, Tavas acis
To laiku, kuru mēs pavadījām kopā,
Un tos momentus, kurus es esmu pat aizmirsusi,
Lai kur tu šobrīd nebūtu, manā sirdī un prātā vienmēr paliksi
Sofija Jete Žilinska
…maijs
Centība nu rāda mēli
Gribas dārzā spēlēt spēli
Atkal skolā sekmju laiks
Galvenais, lai mammai smaids
Prieks, ka tētim mierīgs prāts
Un tas saulē klusām krāc
Dzejoļi no 8. ib
Gundars Agarskis
Visuma noslēpumi
Ko tu tur slēp, Visumiņ?
Mēs uz Zemes esam ziņkārīgi,
Kas tev tur ir, aiz visa tā,
Aiz miljardu zvaigznēm un planētām
Cik daudz spēku un enerģiju vajag?
Lai kaut mazāko daļu redzēt.
Pasaki man šo, vai tiešām?
Tiešām nav beigu kosmosā?
Diāna Aizezera
Izturīgi vājais stikls
Vecāki mums vienmēr stāsta,
Stipram dzīvē būt kā stikls,
Taču pieliekot par lielu spēku,
Plaisu stiklā redzēt varam.
Nedaudz vairāk uzspiežot,
Pat izturīgais stikls lūzt,
Arī cilvēkus līdz sāpēm spiežot,
Sirds kā stikls plaisās lūzt.
Alise Āriņa
Atbildes
Dzīve rit un rit ka nemitīgs skrējiens,
Bet reizēm labāk ir apstāties.
Sajust sevi, savas domas.
Savas emocijas un sev apkartējos.
Dažreiz, tas liek aizdomāties,
Par sevi un citiem.
Reizēm raisa jautājumus,
Kas? Kur? Kādēļ?
Bet atbildi vari sniegt tikai tu
Ieskatoties sev vēl dziļāk kā jebkur!
Aleksis Butnārs
Lauki
Lauki ir tā vieta
Kur tev nodeg tauki
Jo ome tev vienmēr
Liek ko fizisku darīt
Lauki ir tā vieta
Kur klusums ir liels
Vienīgais ko dzirdi
Ir skaņas no dabas
Aigars Freimanis
Drosme
Bija parasta diena
Es pamodos ar prieku
Vēlējos uzsākt savu dienu
Bez nekāda stresa,
Bet tad es atcerējos
Šodien man ir eksāmeni,
Sāku satraukties
Ko nu darīšu ja nenolikšu eksāmenu
Mana mamma man kaklu noraus no pleciem
Centos nomierināties,
Bet nevarēju
Kad tiku skolā es biju kā slapja lupata,
Beidzot iegāju eksāmenu zālē atcerējos
mammas teikto
”” Ej cauri ar drosmi un arī tiksi cauri”
Atceroties tos vārdus piepildījos ar drosmi
Eksāmenu rakstīju labāk nekā nekad
Ātrāk nekā nekad
Beidzot eksāmens bija pabeigts
Kad izgāju no zāles es nomierinājos un turpināju savu dienu.
Ivanda Klyavzer
Ja gribi – ņemies, dari
Nav jau visiem jādzejo,
nav jau visiem jāglezno,
nav jau visiem jāmuzicē.
Katram savi ceļi ir.
Izpausmei nav robežu,
bet ja gribi – ņemies, dari!
Un ja rokas laižas lejā,
pacel atpakaļ un ej!
Ja tas tevi nemierina,
nedari tad vairs neko,
jo ja dzejnieks naktīm nedzejotu,
un ja mākslinieks nolemtu: “Nav man mūzas šodien.”,
un ja komponists padomātu: “Ai, nav man talanta.”,
dzīvotu mēs visi bez nekā.
Martens Lānso
Bailīgais
Bailīgais bedrē krita,
kur viņam likās viņu sita,
kur būdai liekas cena lēta,
un tai apkārt nav pat sēta.
Vilki daudz uz viņu kauca,
visi ar smiltīm viņu jauca,
verdošu ūdeni virsū lēja,
suņi ar uz viņu rēja.
Bet tad pa garām trepēm kāpa,
lielu rētu tagad lāpa,
varbūt kādreiz kāps uz zara,
bet galvenais ka darbu dara.
Ričards Lisovskis
…
Stikla tiltā nonākot līdz plaisai,
Lielai, pavērtai un baisai,
Daudzi ļaudis apstāsies,
Griezīsies un projām ies,
“Šis ceļš ir daudz par grūtu man”,
Viņu sūdzības tik skan,
Bet tie daži, kas drosmīgi,
Uzcītīgi, centīgi,
Abus galus savienos,
Ielāpus tie izkārtos,
Un, tilta gala nonākuši,
Būs veseli un pārtikuši.
Līva Līcīte
…
Meli pār manām lūpām nāca pavisam viegli
Tas bija biedējoši
Mans lielais smaids pazuda
Meli bija daļa no manas nožēlojamās rutīnas
Kāpēc?
Vieglāk ir būt vīzijai kas cilvēkiem ir galvā…
nevis kas tu patiešām esi
Es negribu nožēlot savu atklātību.
Nikola Millere
Pērsijam
Man šodien jautāja, no kā tu baidies bērns?
Es atbildēju, ka ne no kā!
Taču taisnība bija cita…
Ko neatklāju es.
Man vienmēr ir bijusi saikne ar ūdeni.
Smieklīgi to tagad teikt,
Bet nesen man sametās baisi,
Par domu, ka slīkstu es.
Tomēr bail man nav no tumšā ūdens,
Kas saulē zaigo kā debesu spogulis.
Vai no bezdibeņa, kam vidu apsedz baltā migla,
Kas dod tam noskaņu jaunu.
Bail man ir no slīkšanas, kur citur.
No slīkšanas maldu domās par mani.
Visi domā, ka esmu varonis, kas glāba pasauli,
Taču patiesībā es glābu tikai sevi.
Kārlis Juris Vidiņevičs
Kosmosa noslēpumi
Visuma noslēpumainība slēpj visu kas ir,
Zvaigžņu gaismu eksplozijas rada drošību.
Kaut melnākajos nostūros un caurumos,
Atrodas nakts savai dienai.
Rodrigo Zaharčenko
“Ak vai, ieplaisāja!”
Spēlējos mammas istabā
ar mašīnām, spēļu pistolēm.
Sāku vairāk lēkāt un dauzīties.
Sāku plivināt rokas.
Ups! Mammas mīļākā vāze gandrīz saplīsa!
Mamma ienāk istabā, un izbrīnās.
Viņa saka
“Ak vai, ieplaisāja!”
Samanta Žebrovska
Mājas
Skrienam mēs pa pasauli,
Nezinām uz kurieni,
Nezinām no kā,
Bet vienā brīdī mēs apstāsimies.
Mēs beigsim skriet laimi meklējot,
Attapsimies kādā vietā
Un to vietu sauksim par mājām,
Tur mēs atradīsim savus mīļos,
Un savu vietu šajā pasaulē.
Dzejoļi no 8. kom
Katrīna Apaļā
Salauzts, bet skaists
Kādā pavasara rīta ejot gar jūru,
Es pamanīju salauztu stikla pudeli.
Sīkie stikla lausku gabaliņi
Izskatījās kā kristāli.
Iespējams, ka citi to redzētu kā neko vairāk par atkritumiem,
bet es saskatīju, ko skaistu!
Es pacēlu vienu no lauskām,
un spožās rīta saules stari spīdēja cauri stiklam, veidojot varavīksnes atspīdumu.
slapjās smiltis pilnas ar maziem akmentiņiem mirdzēja dažādas krāsas.
sarkanas, oranžas, zaļas un zilas…
tas viss, pateicoties kādai netīrai, sašķaidītai stikla pudelei…
Līna Avotniece
Plaisa brillēs
Šorīt es atklāju
Pasauli jaunu.
Mostos no rīta,
Taustos pie gultas,
Meklēju brilles,
Saprotu – nav.
Atceros naktī,
Kad modos dziļā,
Kaķi laist ārā
Medībās agrās,
Bij krakšķis kluss
Zem kājām ass.
Taustos zem gultas…
Jā – atrodu, uzlieku!
Man brillēs plaisa.
Bet pēkšņi redzu
Es pasaules divas!
Kura tā īstā?
Artuss Gasners
Vasara, vai dzirdi ko rudens čukst?
Viņš čukst, ka tev jādodās atpūtā.
Tu vari viņam iepūst siltu dvesmu
Bet vakari vienalga būs par dzestru.
Tu vari viņā ieliet siltu lietu.
Bet viņš vienalga gribēs, lai tu ietu..
Dzīvosim rudenī, kas ir tik īss
Pāris mēneši, kad visu laiku līs…
Vai zini, kas rudenim čukstēs saldi?
Ziema – kas ar aukstumu skaldīs un valdīs
Pavasaris atnāks ar saules stariem
Viss ziedēs un smaržos pēc ābeļu zariem…
Vasara, ej droši atpūtā
Tiekamies atkal nākamajā gadā…
Elīza Indriksone
Dvēseles spogulī
Jau šos gadus daudzos,
Savā dvēseles spogulī es raugos,
Es uzpūšu uz tā savu dvašu
Un uzzīmēju cilvēciņu brašu.
Iztēlojos, ka tā esmu es,
Un, ka nebaidos no nekā uz pasaules,
Tomēr šī spoguļa stiklā ir plaisa,
Un tā ir diezgan baisa.
Bet es ticu, ka plaisa mani netraucēs,
Jo spoguļa atspulgs mani aizstāvēs.
Alisa Kiusi
Ģimene
Jūties varošam un drošam!
Būt mīlētam un aizsargātam.
Spēks, stiprums un trauslums kopā.
Tik brīnumaini iet roku rokā.
Kā stikls!
Stikls kurš saulē zaigo un silda.
Auksta pārsteidz ar ledus ziediem,
Kā maģiskiem tēliem viediem.
Stikla kā mana ģimene.
Tūkstoš dažādu izjūtu veidotāja,
Manas pasaules krāsotāja.
Mans stikls ir stiprs!
Tik stiprs, ka es varu atļauties būt plaisa.
Emīlija Malbārde
Plaisa stiklā
Plaisa stiklā ir,
kā pateikti vārdi,
to nevar neredzēt tāpat,
kā aizmirst jau pateikto.
Anete Mētere
Ieelpo.
Kad nevari elpot,
Un viss ap tevi brūk.
Sēdi klusi, runā lēni un klusi.
Saki sev lietas, ko teiktu kādam, kuru mīli.
Roberts Misiņš
Plaisa stiklā būs tulīt
Domāju tik pataustiit
Es te roku sagriezu
Kokā tomēr ieskrēju
Roberts Miščenko
Tā arī beidzās saulainā vasara.
Atceroties to, man nāk liela Asara.
Silti atceros kā es to pavadiju,
Prieku ko man tā veltīja.
Ļoti es to izbaudīju.
Lūk tā pagāja mana vasara.
Kristīne Ieva Ozola
Es ienāku skolā
Plaisa ar skolotājiem
Es ienāku klasē
Plaisa ar draugiem
Es ienāku mājās
Plaisa ar vecākiem
Varbūt plaisa ir manī?
Elīna Pedkovica
Plaisa durvīs
plaisa durvīs, redzu caur to
līdz galam nesaprotu ko
paveru durvis nu man ir skaidrs
fantāziju pasaulē jaunu es redzu
ne skolas ne bēdu
nav šajā pasaulē
vien manas tik vēlmes
atrodas šeit
Elīza Putāne
Dzīves plaisas
Tie tur ir bijuši.
Un es vaicāju,
Kā tas bija?
Bet tie vienmēr atbild vienu un to pašu.
Tas bija grūti…
Kā staigāt pa stiklu
Un vērot to plaisājam.
Tas bija tik ļoti grūti.
Ir atškirība starp dzīvot
Un dzīvot laimīgi.
Gluži kā ir atšķirība
Starp spert soli un iet.
Tad nu daži izvēlas vieglo ceļu.
Tie dzīvo un sper tikai dažus soļus,
Jo nevēlas riskēt,
Lai redzētu stiklu saplaisājam.
Marta Vugule
Stikla plaisa rožu krūmā
Stikla plaisa rožu krūmā
Tā ir asa un mīļā
Iedzeļ un atvainojos
Es piedodu bet neaizmirstu
Rožu krūmā stikla plaisa
Roze ir asa tāpat kā Stikla plaisa
Tās abas iedur un neatvainojas
Es nepiedodu bet neaizmirstu
Dzejoļi no 8.soc
Anna Marija Avota
Lauskas stiklā ir tās,
kas visu redzamo caur to padara greizu un nepareizu.
Nevienam nepatīk lauskas.
Taču vai kāds kādreiz tajās ir ieskatījies?
Ieskatījies, cik patiesībā tās ir skaistas?
Es esmu ieskatījusies lauskās kuras ir stiklā.
Ir briesmīgi justies, kā kādai no tām.
Man patīk skatīties lauskās kuras ir stiklā.
Cilvēkiem jāsāk saskatīt skaisto…
It visā.
Arī lauskās stiklā.
Jete Burkāne
Vecais meža onkulis
Mežā dzīvo vecais onkuls
Vecais īgnais meža onkuls
Visi viņu baigi spītē
Neviens viņu nemīlē
Vecais onkuls baigi glumis
Nav nekas kas viņu mīl
Nevar ieskatīties iekšā
Vecā meža onkulī
Vai galvenais tas no āras?
Vai kas mīt sirsniņas iekšā?
Ar vienu skatienu uz viņa
Vairāk viņā neskatoties
Vecam onkulim vien bij
Viens mazītiņš meža draugs
To viņš sauca zaķa ļipa
Maza sīka pele mīļa
Kas onkulim prieku dod
Kas gan vecā mežā zinātu
Ka zaķa lipa veco glābs
No mūžīgām bēdām vienam
No mūžīgām aprunām.
Dārta Eihentāle
Ja brauc pa lielceļu un apdzen citu,
tad riskē pazaudēt pat stiklu.
Uz ielām skaties zaļo gaismu
Un turi gaitu vienmēr taisnu!
Beatrise Jansone
Skatos caur logu, koka logu,
Sasmacis gaiss, pa logu skats baiss,
Tā stikls mikls, sācies rudens cikls,
Ārā migla stipra, vējstiklā lapas lipa
Skatos caur logu, koka logu,
Redzu es rudeni, kaut gaidu es puteni,
Gaidu ko baltu un saltu,
Bet redzu tik malku un talku
Skatos caur logu, koka logu
Ārā stāv motocikls, tā stikls mitrs
Ārā sāli kaisa, motocikla stiklā plaisa.
Amēlija Annija Ķerve
Cilvēks kā māja
Vai cilvēks var būt māja tik silta jauka un mīļa.
Cilvēks kam smaids, kā pirmais saules stars no rīta.
Katram ir cilvēks tāds ar kuru justies, kā mājās, kad esi alā, vai otrā pasaules galā.
Tāds kas izgaismos un sasildīs drūmu, drēgnu dienu.
Tāds, kas samīļos kad paliek skumji ap dzīvi.
Tāds, kas nedusmosies par niekiem, bet priecāsies par saules rietiem.
Cik labi, ja katram ir tāds cilvēks kā māja.
Alise Labore
Plaisas
Vai tiešām mēs tik jauni, kusīsim šajā karstajā liesmā kā sniegpārslas?
Vai tiešām tu liksi man paisāt vairāk un vairāk ar katru skatu, vārdu, domu
Tu plēs mani vairāk un vairāk ar katru dienu, stundu, minūti
Un ko tagad? Ko lai dara?
Tu aizmirsti mani un es izkūstu kā cukura drupačas tavā rīta kafijā
Bet ko lai daru es, kā mēness bez zemes vai zeme bez mēness es turpinu griezties, lai atkal atrastu tevi.
Emma Oša
Neveiklā steiga
Telefons zvana ik dienu
Bet man vajag pārslām pienu
Tāpēc uz veikalu tik skrienu
Gūstu veikalā es mieru.
Skrēju ātri – nedomāju
Lielo bedri neredzēju
Pēkšņi ārā krita tas
Nu vairs nestrādā nekas
Ar bailēm griezu otrādāk
Vajadzēja darīt savādāk
Telefona ekrāns plaisās
Asaras man acīs taisās
Mamma mani nebaros
Lamās visos nedarbos
Telefons ir šķaidīts
Mājās neesmu gaidīts
Eva Petzāle
Ieraudzīju plaisu baigu,
Redzēju to ļoti maigu,
Katru plaisu baltu, skaistu,
Plēsu to kā trauslu lausku.
Liku lausku baltā maisā,
Nogādāju zvaigžņu kausā,
Izlēju to nakts tumsā,
Piecēlos es zvaigžņu gaismā. –
Anabella Radziņa
Es neesmu labs cilvēks
Es sāpinu tos, kurus es mīlu,
Vienīgais veids, kā es varu mīlēt
ir manas zināšanas no interneta,
es neesmu gatavs mīlestībai,
tomēr es ilgojos pēc tās,
es ilgojos pēc tā,
lai gan es zinu ka es viņus sāpināšu,
es saplēsīšu viņa sirdis plaisās
vienā veidā vai citā.
Paula Rubene
Mūsu ābele
Es vēl atceros pirmo reizi kad tikāmies.
Zem ābeļ koka tevi lietū atradu,
tu raudāji, raudāji kopā ar lietu-
taču dāvāji man vēsu spožu smaidu.
Šo vēso, spožo smaidu tu devi man ikdienu,
un ikdienu tas jo spožāk tas man palika atmiņā.
Atmiņā spožā – kas pilna ar tevi,
bet šī atmiņa tagad koža.
Es atgriezos pie mūsu ābeļkoka –
kur pirmo reizi tikāmies.
es jūtu lietu,
tā laikam biji tu, šī atmiņa vairs nekož, ne smeldz, bet gan spoža un vēsa kā tavs smaids, pie mūsu ābeles.
Aleksa Seņkāne
Ja kāds sapnis saplīst kā stikls
Tūkstoš gabalos sīkos,
Es paceļu vienu no lauskām,
Lai sāktu atkal visu no jauna.
Luīze Siliņa
Siena
Raksturam ir liela siena,
Bet glezna pie tās ir lieka.
Aizdomājos – kāpēc tā?
Jo viss tak sākās sarunā.
Aizejot un parunājot,
Sapratu es būtiskāko-
Mīlu, bēdu, prieku, jēgu?
Acīmredzot saskatu to, ko gleznā neviens negleznotu.
Marta Sīmansone
Uz zvaigznes stiklā kalts
Tup Marsa Klejotājs
Tas raud un stikla zārkā tup
Grib jūru, bet no ūdens bail
Tad paraugās uz augšu viņš
Redz visumu sev apkārt,
Redz brīvās zvaigznes debesīs
Un saprot, laiks ir atvadīties
Laiks atvadīties no debesīm un aizvērt savas acis
Pār zvaigzni pārvelk linu jaku
Klejotājs nu paliek viens
Jau tālāk atvadās no dzīves
Tup viņš savā klusumā
Stikla zvaigznes linu jakā
Varbūt jūra ir viņā pašā?
Nu vairs nezinās neviens
Vai uz Marsa dzīvo kaķi?
Vai uz mēnes dzīvo krīta zaķi?
Nu dus Marsa Klejotājs
Savā stikla zārkā
Nu jau pasaka ir galā
Kā Klejotāja dzīves stāsts
Grūtāk pieņemams ir tas…
Klejotājs esmu es pats.
Dzejoļi no 8.vid
Rūta Elīza Arnicāne
Jūtas
Kur tu vientuļš naktī brien,
Kur tu saules staros skrien,
Kas tev sirdī mieru dod,
Kas tev sirdī prieku rod,
Kas tev asaras acīs liek,
Mana dvēsele jūtās stieg,
Tu savās domās brien viens pats,
Un cikls var atkārtoties ka rats.
Alise Blauberga
…
Tik daudz kalni ir jāpārkāpj,
Tik daudz, kas jāizdomā,
Kalna galā ceļa galā,
Stāv mans un tavs draugs.
Suzanne Caune
– [ ] Katram mums ir dzīve sava,
Dzīvo katrs kā nu prot.
Vai es laimei gatava?
Vai es citiem varu dot?
Pienākumus izsveram,
Prioritātes savelkam.
Jaunus apvāršņus kad skaram,
Tā mēs laimei vārtus veram.
Lote Grosfogele
Cauri dienai
Pieceļoties aizgulējos,
Ēdu brokastis un skrēju
Jaka virsū puķes sānā
Vienai puķei kāts jau plīst
Diena klāt un kūka mutē
Sarunas ar mammu
Sēžu krēslā skatos laukā
Cauri stiklam lietus līst
Mārja Dundure
Koka zarā sēžu un skatos-
Kā mašīnas brauc garām
Brauc, brauc vienā ritmā,
Kā mākoņi debesīs
Līdz kāds braucējs izjauc ritmu.
Kristers Dzenis
Tai rītā, kad satiku es tevi,
Tu likies man kā saules stars un pieskāries man
kā lietus lāses pieskāriens.
Man katrs rīts un katrs vakars svarīgs,
jo tas ir tevis dāvāts
un manas dvēseles miers!
Madara Harju
Pasaule nav godīga.
Kāpēc mūs ir jāšķiro?
Kāpēc mūs uzskata par grupām ko var sadalīt?
Kāpēc mana alga ir mazāka,
Ja daru to pašu ko dara Viņš?
Vai es esmu kāds joks par ko pasmieties?
Mana dzīve ir joks.
Jo viņa acīs es neesmu tik pat laba kā viņi visi.
Bet manās acīs mēs esam vienādi.
Kādēļ tā?
Marija Hrustaļova
…
Kad mežā tu sastapsi aļņi,
Kuri ragi ir milzīgi kalni,
Tas alnis ar’ ieraudzīs tevi
Un tajā brīdī tu iejaucies – Dievi!
Tu ieskaties viņa acīs –
Nekad jūst bailes nav nācies.
Viņš ir tik liels, tik stiprs!
Bet tu esi viņam tik sīks…
Tu nezinu talāk kur doties
Un atliek tik’ viņam padoties…
Krišjānis Junkers
Cilpu riņķis
Mūžīgais cilpu riņķis
Liek sev teikt, ka esi sliņķis
Katru dienu atkārtojas tas, pats
Līdz kamēr paiet jau gads
Emīls Līberts
…
Ir jauns rīts
Jūtu manī strīdas bailes un spīts
Kas šodien mani gaida?
Saule man acīs smaida.
Gustavs Matulēns
…
Ozols diženais, varenais
Ozols varenais, mērenais
Ceļa malā stāv tas stalts
Sniegs uz viņa ir ļoti balts
Ralfs Prauliņš
Kraujas malā stāvu es,
Lūkojos es tālienē.
Plaisa liela priekšā man,
Kā lai tieku pāri tai?
Emīls Razživins
…
Pirmais septebmbris jau klāt
Uz skolu janakt sākt
Visu drosmigi uz skolu iesim
Darbus laimigi veiksim!
Sebastians Rudusāns
Karš
Smaidoša vabole ierāpās klēpī un aizmiga.
Pif-paf! Un vaboles nav.
Čuššš… It kā nekad nebūtu bijis.
Miega kalns izkūp gaisā.
Bet tas nav nekāds vulkāns.
Pufff! Tā ir sprāgstošas lodes skaņa.
Kliedzoši dīvaiņi visapkārt.
Un mājas bez logiem.
Dzinnn! Izskan lielajā tukšumā.
Viss sākas no jauna.
Ziedošas pļavas un dzidri ezeri.
Putnu treļļi un suņu riešana.
Atkal kāda smaidoša vabole…
Tikai nav lemts.
Atkal nav lemts…
Kaspars Saukums
…
Kā mākoņi klīst
Kā ēna slīd
Mazāk un mazāk
Saules gaismas tiek
Tikmēr sidrabains mēness jau koši spīd
Laura Strazda
…
Man tika teikts
Ka mājas ir četras sienas,
Logi, virtuve un durvis ir tikai vienas.
Tētis dod buču uz vaiga
Mamma taisa siltas vakariņas
Mīlestība mājās ir maiga
Nāk man daudz mīļas ziņas
Ar vecmammu staigājot
Ļoti nogurst kājas
Un tajā brīdi saprotu
Ka tomēr cilvēki ir mājas.
Nikoleta Ševčenko
Daži pelēki mākoņi
un ražas lauku dzeltenums,
debesu ziluma pieskāriens,
un tumša zemes krāsa.
Es gleznošu uz audekla
un tur krāsošu ugunskurus.
Nakts zibeni cauri tumsai,
ko es nesīšu laika gaitā.
Nedaudz ziļuma un malām,
atradīšu es vēl vietu sudrabam,
kas vizuļo mēness gaismā,
Tā redzu es dzīvi.
Dzejoļi no 9. kom
Elza Gerda Caune
…
Atkal ir pienācis laiks,
kad šis tukšums manī ir kļuvis smagāks.
Jau kuro dienu cenšos novērst domas,
guļot gultā vai lasot grāmatas,
bet šī novēršana ir tikai viens liels joks.
Manī ir tikai stikls,
stikls, kas katru nakti kļūst asāks.
No rīta pieceļoties, tas atkal ir vesels-
bez plaisām,
bet, cauri dienai ejot,
katru soli ko speru,
katras durvis ko veru,
ar katru asaru, kas notek gar manu vaigu
tas sāk plīst,
un tad atkal pienāk vakars un šķiet,
ka tā ir mana pēdējā elpa.
Regnārs Gasners
Saulespuķe
Tāda necila puķe reiz bija
Kurai visi putni sēklas rija…
Kamēr naktī uzplaiksnīja gaisma
Kamēr naktī bumbas sprāga
Tikmēr viņa gulēja zemē maza
Baidījās, ka to neapēd lielā kaza…
Redzēja sauli, sāka smieties
Sajuta lietu – sāka stiepties
Izauga liela un brīva
Nevis izdzīvoja, bet kļuva dzīva.
Varoņu tauta, varoņu puķe – Ukraiņu Saulespuķe.
Annija Marene
Es šodien satiku rudeni,
Tam matos bij vējš, bet kājas ūdenī,
Tas smēja man sejā ar zeltainiem saulstariem,
un griezās ap mani kā dejojot valsīti.
Ak, rudeni, rudeni, kam tu tik trakulīgs?
Vai sirds tev nemaz negrib mieru un klusumu?
Es lūkojos tevī kā saplēstā spogulī,
bet domas kūst sirdī kā aklā virpulī.
Nāks tumsa un bradās pa pasauli.
Nāks veļi un klusiņām grabinās pa klētiņām.
Bet domas šīs dzenu projām no dvēseles.
Nāks gaisma un padarīs mūs laimīgus.
Jānis Poots
Baznīcas logs
Raugos es baznīcas logā
Kas gadsimtiem stāv savā vietā
Tajā redzu kā Jēzus dus Marijas rokā
Tas – miers kas mums ir zudis
Kur pazuda laiks kad viss likās jauki
Vairs nevienam ne laika ne naudas
Vai tiešām tik slikti par dārgu pat draugi
Par citiem domāt nebūšot jaudas
Nezinu es vai vel ir jēga
Sasniegt augstāko censties
Par mieru ņemties
Vai vienkārši pagātnē slēpties
Vēlos es atpakaļ tās dienas
Kad visi mēs bijām kopā
Viens otram blakus cieši
Kā mozaīkā baznīcas logā
Miķelis Zenfs
Spogulis
Ieskatoties spogulī ieraudzīt var citu pasauli
Paveroties sevī iekšā – tukšums
Ko nu darīt ja iekšā valda tumsa
Gaismai iespidēt nav ļauts
Ņemšu talkā draugu pulku
Laidīšu ar viņiem sevī gaismu
Iesim gleznot lasīt sportot
Iespējams vēl glābjams es
Pēkšņi redzu sevī austam gaismu
Nāk par labu draugu labais drošais plecs
Varbūt tomēr izdosies man izrauties no tumsas
Redzu zinu viss būs kārtībā.
Dzejoļi no 9. soc
Anna Olsena
Rudens
Rudens saulstari spīd man acīs,
Zem kājām čab un čurkst rudens lapas,
Tik krāsainas kā saulriets karstā vasaras vakarā,
Puķes jau dodas ziemas miegā,
Pēkšņi manī uzplaukst smaids.
Regnārs Jermaļonoks
Pirmdiena
Rīta atnākšanā pamodos ar krampi, jo atnāku no brīvām dienām uz dienām ar uzdevumiem un atbildībām.
Grūtību atrodu, kad centos pamosties agri, jo tajā brīdī miegs ir pārāk salds lai no tā atteiktos, bet modinātājs čukst kā rīta gailis.
Skolā es jūtos it kā man dur saulesstars acīs, bet tas ir labāk nekā visu laiku dzīvot tumsā.
Vlada Sofija Kočergina
Miers
Miglā lēni tek mierīga upe.
Tik mierīga kā rudens rīts.
Rīta ausmā raisījas saule,
Un tālumā pazūd skumja sirds.
Kristers Litaunieks
Upīte
Mākoņi pelda lēni, kā jahtas,
Pie horizonta uzplauka saule,
Un gaisma strauji tiecās pie zemes,
Tā atspoguļo upi, kas mierīgi tek.
Paula Aleksandra Paškauska
Konsuellas C
manam zirgam
Kad pirmo reizi satikāmies.
Tu biji tik sīka un tik vientuļa,
Bet ne uz ilgu laiku…
Tu man atdevi savu mazo dzīvību.
Un kas tā par dzīvi!
Kad tu biji prom,
Jutos tik sīka un tik vientuļa,
Līdz sapratu, ka atdalīšanās ir tikai sapnis.
Aiz izteiksmes slēpjas mana mīlestība pret tevi.
Vārdi mani mulsina;
Jo manā prātā visas atmiņas ir dzīvas,
Un manā sirdī tavs tēls ir dziļi iegravēts.
Un tik ilgi kamēr apzinos sevi
Es tevi atcerēšos Konsuella C…
Everita Proševa
‘’Bardot’’
Apjukumā ienāku istabā siltā,
Kur vijīgas līnijas un maigums liegs
Mani sveicina pēc garās darba dienas,
Ar apburošo smaidu piemiedzot aci.
Tā vilina sevi darba pilna
Un trinkšķināt to ne no vietas,
Bet citi darbi rokām pilni,
Viņa atskatās uz mani atraisīti,
Kad grūtības malā un radošums galvā,
Melodijas rit ar maģiskām domām.
Pēc sāpīgām tulznām un bezspēkā jūtām
Jūsu skaistums ir vilinošs, mana jaunkundze Bardot!
Alise Rutenberga
Melnā krāsa
Šajās tumšajās, dziļajās domās
Skaņu viļņi plosās.
Katru mīļu rītu mana pasaule lūst,
Bet, kad draugu smiekli ap mani plūst,
Manas acis atkal atgūst rotaļīgu mirdzumu.
Alīna Skridule
Alkatība
Mēs visi esam dzimuši ar alkatību,
Bet augot mēs skatijāmies un alkojām vairāk
Un pārāk ātri tajā tikām iesprostoti.
Cilvēkiem prasās vēl un vēl,
Vēl bagātību un slavu,
Vēl mantu un mīlestību,
Līdz mūsu mūža galam tā būs.
Bet bez alkatības arī nevar dzīvot,
Bez alkatības mēs neko nenovērtētu.
Ne naudu, ne dabu,
Pat ne savu dzīvi, ne citus cilvēkus.
Melisa Anete Telšinskaite
Gaišās debesīs uzplaukst saule,
Pavisam rāmi rosās uz priekšu mierīga upe,
Krastā grab sīki akmentiņi kā sīknauda manā krājkasē,
Putni skandē nedzirdētu dziesmu, nemanāmi manu klātbūtni.
Tīna Tiščenkova
Es ieeju mežā,
Viss apkārt zaļš.
Zaļajā zāle sienāzis sēž.
Tā sperot soļus, es dodos tālāk.
Te ozolā zaļa zīle man māj.
Un zaļa varde peļķē lec.
Tā nemanot, man paiet laiks,
Kokus pētot un silu.
Pat nemanu, kurā brīdī man nogurums ir prom.
Tikai jūtu spēku pieplūdumu,
Laiks ir doties prom!
Dzejoļi no 9. vm
Jete Dreija
Ūdens
Lāses tik sūras
Kāpa no jūras
Uz zemi, ko ūdens apskalo
Bet tās krasti jau drumstalo
Mākoņi jau sakāpuši
Ar lietu tie smagi palikuši
Grib tie lejā nākt
Ūdens pēkšņi sāk šļākt
Sanija Gasparoviča
…
Tavi vārdi, tava dziesma,
Klusi jo klusi kļuva
Vai migla apņēma mūs?
Ne zemi, ne debesis
Saskatīt vairs
Tikai atmiņas paliek vien.
Migla lēni izzūd, ilgas pierimstas
Ceļš uz jauno taku sauc.
Samanta Gabriela Kuniga
Melnā diena
Melnie pulvera dūmi šķīst gaisā
Lieli un smagi soļi, tur skanēja
Dienas kā sekundes sāk izgaist
Galva tik deg un sāp
Lūdzu, rimsties!
Kara draudi kā virpulis tuvojoties nāk
Vējš kauc un šalc
Vajag gaidīt, ilgoties!
Nikita Kuzmins
Britu Lepnums
Angļu tauta, diža tauta,
Cienī savu monarhu.
Karaliene ilgi vada,
Savu tautu godā tur.
Ērika Liņķe
Melanholija
Manās vēnās riņķo tavas asinis
Pastāsti man- kā lai aizmirstu?
Kā lai atmet tam ar roku,
Tam kas liek man sirdij sist,
Tam kas stumj kad spēki rimst
Un kas zemē neļaus krist
Tam kas mūžam necels dūri,
Roku pieturēs kad grūti,
Galvu noglāstīs kad sūri,
Sajutīs kad kaklā dūri
Stāsti man kā aizmirst viņu,
Manu rūgto saldumiņu.
Elīna Līcīte
Naids
Viņš kā ēna slīd;
Tavu pēdējo gaismas staru aizsegdams.
Viņš tavu sirdi atkausēs;
Naida liesmās sadedzot.
Tavai sirdij sasalt neatļaus;
Tevi siltu paturēs.
Līdz tava liesma izdegusi būs;
Vien pelni pāri palikuši.
Annika Ķikule
Dusmas
Dusmas man pāri nāk,
Klusi klusi iesēžos,
Tevi pamest nevēlos,
Gaidu manu laiku,
Kad piecelties;
Sašutums manī iesaucās,
Dusmas manī iesaucās
Izvēlējās tās,
Kad mans darbs padarīts
Emīlija Stramkale
Dusmas
Vētra un vēji plosās manī.
Grūž un malā stumj manu prieku.
Šo dusmu ceļā nemainīsies ne nieks.
Dusmās man prieka dvēsele trūkst.
Vēlos šīs dusmas kā sniegpārslas putenī ievirpināt,
Es no pasaules sevi aizslēģēju;
Varbūt manas sāpes pārsāpēs kaut kad –
Šo ledaino rētu sirdī sadziedēt cenšos.
Katrīna Priede
Cerība
Visu savu dzīvi pavadu cerībā,
Ceru, ka drīz notiks kaut kas labs,
Dažreiz es palieku cerot,
Dažreiz cerība atnāk ātrāk nekā es cerēju.
Cerībai pienāk arī sava bezcerība,
Tā pienāk tad kad neskaitāmas reizes
Tavas cerības nepiepildās,
Un tad tu padodies, cerēt uz to labāko
Tagad tevī paliek tikai sāpes un ķecerība.
Patrīcija Rimma
Jelgava
Tas vientuļais students, kurš tur mīt
Parāda kā to dzīvi var tīt.
Nostājies tur un palicis te –
Tik pieskaries nu, lai laimīgs kļūtu.
Vai atceries vārdu pilsētai šai
To seno un skaisto, kas teiksmās mīt?
Likteņi daudzi te kamolā tinas
Pilsētā, kuru par Mītavu sauc..
Madlēna Līga Rirdance
Roze un Skorpions
“Ir iesācies jauns pārbaudes gads,
Kuram kā ērkšķiem cauri es brienu
Cik skaists citiem šķiet šis puķu lauks
Bet manas acis te neredz ne rozi vienu
Visai nomākts izskatās skats
Kad viena šai ainai cauri es skrienu
Drosmi un centību savu vērtē katrs pats
Jo indīgās rozes dzēliens mūs vajā ik dienu
Ar tinti parakstam kad ceļamies
un parakstam kad guļam
Rozes dāvinam kad priecājamies un noliekam kad skumstam
Visi vienam cauri mēs ejam
Bet citādāks katram ir skats
Galvenais tu, paliec tikai un vienīgi tu pats.
Linards Straume
….
Grieķijā Rodas salā,
Dievam Hēlijam par godu celts,
Sardzē stalti stāvēja
Rodas bronzas koloss.
Kaut lauzta un laupīta –
Vienīgā no septiņiem,
Vienīgā, kas izturēja.
– Kas bij tie senie valdnieki, kas gulēja šeit,
Varenajās Gīzas piramīdās?
Maija Šuliņa
…
Nezinu no kurienes rodas mans stress,
Varbūt par to,
Ka citreiz nejūtu neko,
Ir jāsaka dvēslei’ paldies.
Tik daudz varbūtību uz šīs zemes,
Tajās pazūd mūsu būtības.
Bet dziļi prātā vienmēr būsim mēs,
Un es nezinu kas mani uz pusēm plēš,
Bet dziļi prātā man atmiņas par mums sēž
Un dvēsle’ tās prāta sāpes dzēš..
Markuss Vorps
…..
Es gribu dziedāt, gribu dejot,
Man gribas dzīvē sasniegt daudz.
Bet, kad es pieceļos no rīta,
Manškiet, ka man nekas nav ļauts.
Ir kājas smagas, mēle stīva,
Tā škiet, ka nesanāk nekas.
Kad vakarā es gulēt iešu,
Man atkal viss būs ļauts!
Dzejoļi no 9.vt
Tīna Bērziņa
Drosme nav man vienmēr man līdzās,
Skolas gaitās tā pazūd manās domās.
Kad domas paliek tīras,
Drosme parādās no jauna.
Amanda Cirša
***
Tās acis kas vēro
Kā dimanta pogas,
Tā sirds kas kvēlo
Kā uguns bulta,
Tās bailes kas nomāc
Doties nezināmajā,
Tas ir brīdis kad padomāt.
Enija Eva Čerpakova
Rudens klāt
Koka lapas nu jau birst
Grādi atkal ātri krīt
Nu jau lapas nobirušas
Vārna kliedz jau rudens klāt
Skolēni jau rosās braši
Katru rītu čakli, čakli
Dārta Devena
…
Vienīgā doma
Es ieraugu tevi un apstājos.
Viss kļūs tik kluss,
No manas galvas izskrien pāri simts domas.
Tagad manā prātā- vienīgi tu
Betija Lurdesa Jermiļina
Pie Daugavas es stāvu,
bez nekādas nākotnes.
Domājot par pirmdienu,
tā itkā nepienāktu.
Domas skrien,
man pāri galvai.
Sapņu daudz,
bet nav tos vērts.
Apsēdos uz slapjā betona,
nodomājoties par pirmdienu.
Atkal tā jau te man azotē,
smaidot sirds pilna.
Laiks izūd un tā jau klāt.
klauvē ka traka,
ka visi ir nomodā,
skrienot pie tās.
Ilze Jumiķe
…
ziemassvētku naktī klusā
parlaižas pār zemi sniegs
klusām viegli nemanoti
atbrauc ziemassvētku prieks
Markuss Kabaks
Laiks..
Nākotne ir tagad,
Tu spēj rīkoties darīt,
Mācīties un veidot.
Viss būs ideāli!
Galvenais – censties,
Darīt un izpausties!
Tikai laiks spēs teikt,
Kad šim visam būs jābeidzas?
Tagad? Tūlīt? Vai rīt?
Tikai laiks spēs to teikt.
Evelīna Kairiša
Utopija
Utopija ir vieta, kur ieelpot svaigu dvesu gaisa
Vieta kur visi ir jauki, pieklājīgi un godīgi
Vieta kur eņģeļi lido it visur
Vieta kur visi ir vienoti zem viena spārna
Viktorija Kleina
Lai nokļūtu virsotnē
Lai nokļūtu virsotnē
Pirmais solis ir jāsper
Lai nokļūtu virsotnē
Bailes ir jāpārvar
Lai nokļūtu virsotnē
Solis pa solim ir jāsper
Labāk atkāpties vienreiz
Nekā izdegt un apakšā nokļūt
Lai nokļūtu virsotnē
Solis pa solim ir jāsper
Laura Krūmiņa
…
Saule kaut kur tālu tālumā,
Lietus un vējš arī nesilda mani,
Vēsi ir šie rudens rīti,
Vakari un reizēm arī pēcpusdienas,
Viens vienīgs mēness
Manā stikla logā
Šo rudeni izgaismot spēj.
Kārlis Lapšins
Čaklais audējs
Čakls zirneklis centīgi tīklu auž;
Un septembra drēgnajā rītā pats tajā snauž;
Melnajam kovārnim tas drusku skauž;
Tas savu sašutumu ar skaļu ķērcienu drosmīgi pauž.
Evelīna Linde
Lasītprieks
Grāmatas lasīt visiem ir prieks
Datorā sēdēt ir tik nieks
Lai var sanākt visi kopā
Ļoti lielā ļaužu lokā
Lana Ozola
…
Es pamostos vietā
Kur aiz loga spīd saule
Vietā, kur katrs ir laimīgs un pateicīgs
Vietā, kur laiks nav tik steidzīgs
Vietā, kur aiz kalniem ir lejas
Vietā, kur visi ir laimīgi un smejas
Vietā, kur rodas lustīgas dejas
Vietā, kur redzu priecīgas sejas
Māra Segliņa
…
vecā mīļā skola
vieta kas katram ir pārdzīvota
kur kaļam sev zināšanas galvā
ko liksim savas dzīves spēles galdā
Anastasija Sokolova
…
Stāvot pie malas, lūkojos turp,
Cerība aiziet un notup tur,
Velme vien tikt, kur tā tup,
Kur gaisma spīd, un cerība tup
Roberts Vanags
Ārā
Es braucu ar riteni
Pa zemes ceļu
Viss kratās
Ainavas mainās
Lietus līst
Krusa krīt
Vidusskolēnu dzejoļi
Gundega Gaujere, 11.soc
Es palieku tepat
Tu gribi pieaugt un aizmirst,kas es esmu,
Gribi mani no sava dzīves vilciena izsēdināt,
Man drosme ir,es iešu laikam līdz un pati likšu savas dzīves mozaīku tālāk bez tevis.
Es turpināšu dzīvi ar bērna mīlestību,
Un neraizējies-viss tāpat notiks,kā tam jānotiek,
Un zvaigzne kritīs tad,kad tai jākrīt,
Un kopā tiksimies zvaigžņu putekļos.
Amanda Foigta, 11.vid
Sapņo
Sapņo.
Nekad nepārtrauc.
Sapņi lido kā putni.
Tie jāķer aiz spārniem un jālido līdzi.
Nenoskaties kā tie gaist.
Tas ir vieglāk. Es zinu.
Un varbūt tu kritīsi.
Un jo augstāk lidosi, jo smagāk tieksies pret zemi.
Bet vienmēr var dzīties tiem pakaļ.
Tiem sapņiem, kas lido kā putni.
Augstu un ātri.
Brīžiem šķiet neaizsniedzami.
Bet nebaidies,
Jo, kad sasniegsi mākoņus,
Saule spīdēs spožāk.
Sapņo.
Un nekad nepārtrauc.
