Kad daba pēc garā ziemas miega pamodusies uz jaunu dzīvi, kad no ziemas važām atsvabinājušies pavasara ūdeņi plūst brīvi, kad atgriežas gājputni, lai uzmeklētu savas ligzdas, kad saules ceļš pār debesu velvi met lielāku līkumu, tad viss mostas uz jaunu dzīvi un pie mums nāk Lieldienu svētki.

Līdz ar Lieldienām svinam arī pavasara uzvaru pār ziemas aukstumu un stingumu. Tā Lieldienas kļūst par īstiem augšāmcelšanās svētkiem –  par visas dabas augšāmcelšanās svētkiem. Lieldienās mēs svinam dzīvības uzvaru pār nāvi.

Lielās dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galos
Zelta sauli margojam.
( Latviešu tautas dziesma.)

Mēs vārām un krāsojam olas, kas jau kopš senatnes tiek uzskatītas par Saules simbolu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai. Mēs tieši tāpat kā mūsu senči šūpojamies šūpolēs, pēc iespējas dodamies mazgāties tekošā ūdenī, jo tad visu gadu būs veselība, nesvīdīs kājas, nemetīsies pumpas un vasarā saule nenosvilinās ādu. Agrā rītā tie, kas pirmie pamodušies, ar izplaukušu bērza rīkstīti per tos, kas vēl gultā. Pēršana Lieldienu rītā saistīta ar dažādu ļauno garu aizbaidīšanu, jo senāk ticēja, ka burvji, raganas un citi nelabie Lieldienu laikā ir sevišķi aktīvi un bīstami.

Tā nu sanāk, ka Lieldienas ir svētki labā uzvarai pār ļauno. Lieldienas rāda, ka ļaunums nav pastāvīgs valdnieks pasaulē. Nogrims mūžībā vēl gadu simteņi un tūkstoši, bet nekad nezudīs Lieldienu idejas nozīme – tā vienmēr atgādinās gaismas uzvaru pār tumsu, parādīs patiesības varu un to, ka dzīvē bez tumšajām pusēm ir arī savas labās un gaišās puses, kuru dēļ vērts dzīvot.

    ,,Ir atkal pavasaris. Atveras ziedu vārti. Zaļās zāles vilnis apskauj kājas, un smaržu vilnis pārveļas pāri.

Redzi? Redzu – saulstari rietā kā smailas zelta adatas slīd pa dzidro vakara gaisu, un viņos ir savērušies smaržu vainagi. Ziedu putekļiem apbirst galva, pleci, kājas… Liekas – visa zeme izelpo smaržu, kas reibina, uzbudina, dara neprātīgu. Dzīst rētas, lūpas raisās, pirksti paliek lunkani. Vakarā sāk plesties tumsa; zilu cepuri galvā uzlikusi, nāk nakts. Smaržas  kā esenču straume sāk plūst asiņu vietā. Elpoju atmozdamies…

Ne pie kā nevajag pierast. Pat pie laimes? Pat pie laimes nē… “  ( Jānis Ezeriņš.)

Cienījamie vecāki un  mūsu domubiedri!

Paldies par Jūsu darbu ar bērniem un kopā ar bērniem, nodrošinot viņu skološanos, darbošanos un labsajūtu attālinātajā mācību procesā!
Izturību, pacietību,  jo laime ir atkarīga no tā , ko un kā domā. 

Priecīgas Lieldienas visiem vēl
Spīdolas skolas kolektīvs