Pasaka par Rūķu spilveniem

Autors: Xmas  (http://ziemassvetkublogs.blogspot.com)

     Jau kopš seniem laikiem Ziemsvētku vecītis un viņa palīgi  rūķi dzīvo kaut kur, no ļaužu acīm noslēpušies, un cauru gadu gatavo dāvanas. Neviens nekad nav redzējis rūķu mitekļus vai rūķus pašus, jo viņi ir tik prasmīgi meistari uz slēpšanos, ka mēs varam paiet tiem cieši garām, pat virsū uzgrūsties, bet pamanīt viņus neizdosies. Pat aiz putekļa, aiz mēnesstara ēnas rūķis prot noslēpties!

     Visu pavasari, vasaru un rudeni rūķi čakli strādā. Rūķenes ada cimdus, cepures, šalles un džemperus, šuj paladziņus, kreklus, bikses un kleitas, auž lakatus un segas, darina lelles un visādas mīļmantiņas. Rūķi veido pārsteidzošas lietas – auto, zirgu un suņu figūras, šūpuļzirgus un mantu kastes, vilciņus, vilcienus, bumbas un bungas, slēpes un klavieres. Ziemsvētku vecītis raksta pasakas, dzejoļus un dziesmas, zīmē brīnumainas bildes, kuras vēlāk tiek izdotas košās grāmatās bērniem par prieku. Un neba tikai mazajiem un maziņajiem vien rūķi gatavo košās dāvanas! Viņu rociņās top arī skaistas rotas un somas mammām, šķiltavas un bārdas dzenamās mašīnas tētiem, bet rūķenes no rasas, ziedu miega un putnu vīteriem vij smaržas, kuras pilda neparastās pudelītēs, un ar smalku diegu izšuj zīdainas kaklasaites…

     Bet dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs, rūķi liek pie malas pabeigtās, nepabeigtās un iesāktās dāvanas, lai darinātu kaut ko paši sev. Katrs rūķis šuj spilvenu, uz kura tas gulēs līdz pat Jaungada naktij. Spilveni ir mazi, jo arī rūķi tikai tādi ķipari un knīpiņas vien ir, toties koši jo koši. Kāds spilvens tiek greznots ar garām kā pāva astes spalvas bārkstīm, citam rūķis piešuj greznas pogas, pērles un akmentiņus, vēl cits tiek izrotāts ar bagātīgiem izšuvumiem. Uz viena spilvena svilpo putni, citam virsū domīga suņuka vai spriganas vāveres attēls; citur vīd košas, krāsainas lentītes; kādam spilvenam viss krāšņums svītrās, rūtīs un vijīgos rakstos. Nav divu vienādu spilvenu, jo nav arī divu vienādu rūķu!      

      Visu pirmā sniega dienu rūķi centīgi un rūpīgi dara savu darāmo, galvas lāga no darbiņa nepaceldami. Vakarpusē, kad spilveni pabeigti, rūķi nožāvājas un tūliņ arī liekas migās, katrs savu nule pabeigto spilvenu pagalvī palikuši. Sapnī rūķi redz to, ko katrs bērns, mamma, tētis, omīte vai vectētiņš visvairāk par visu kāro saņemt svētkos. Un katru nosapņoto sapnīti rūķis miegā noglabā savā spilventiņā – vai nu piepogā pie pogas, vai iepin bārkstīs, vai dod turēt izšūtajam lācim, vai aizliek aiz košajām svītrām… No rīta, kad rūķis mostas, tas ņem klēpī savu sapnīšos ņudzošo spilvenu, pa vienam vien atbrīvo tos no spilvena gūsta. Viņš vēlreiz apskata Kārļa lielo ilgošanos pēc ugunsdzēsēju auto, tad iet uz lielo noliktavu, kur sakrājušās dāvanas, un meklē tādu auto rokā. Saiņo to košā papīrā, raksta virsū Kārļa vārdu un liek dāvanu maisā. Atsējis Ilzes sapni par baltu kurpju pāri, rūķis ņem sapni padusē un meklē plauktos kurpes, kas visvairāk līdzinātos Ilzītes sapņu kurpītēm, saiņo dāvanu un raksta uz tās meitenes vārdu. Un tā līdz vakaram, kad spilventiņš atkal ir brīvs no iepriekšējās nakts sapnīšiem un cilvēku vēlmēm, bet rūķis noguris no dienā sadarītā. Tad nu viņš aši vien liekas atkal migā, guļ un sapņo, un piepilda spilvenu ar citu cilvēku vēlmēm…

      Un tā katru dienu un nakti bez gala un malas rūķi un viņu sapņu spilventiņi strādā mīļus darbiņus. Retumis gadās, ka rūķis, izstaigājis visas noliktavas un pārbaudījis visus plauktus, grozus un kārbas, tomēr nespēj atrast kādam sapnītim atbilstošu dāvanu. Tad rūķis ar sapni rokā iet pie Ziemsvētku vecīša, un viņi kopā domā, ko nu iesākt, kā iepriecināt mazo vai lielo dvēselīti. Jā, Annelei dzīvu zirgu rūķis dāvanā iesaiņot nevar, bet šūpuļzirgu vai košu grāmatu par zirgiem gan var, un abi – rūķis un Ziemsvētku vecītis – nopūšas, cerēdami, ka meitenei patiks viņu sagādātā dāvana. Arī Uldim motocikla vietā tiek tikai rotaļu motocikls un motociklista brilles. Neba nu visu, kas pasaulē atrodams, rūķi vasarā iedomājušies pagatavot… Līdz Ziemsvētkiem teju visas dāvanas jau iesaiņotas, pašas pēdējās no rūķu noliktavām košās paciņās ielec pirms Jaunā gada nakts.

      Un tad beidzot rūķi liek galvas uz saviem vecajiem, visu gadu lietotajiem spilveniem un aizmieg ciešā bezsapņu miegā līdz pat Zvaigznes dienai, jo ir bezgala noguruši, ļaudīm dāvanas saiņodami. Košie sapņu spilventiņi paliek gultiņas kājgalī vairs nevajadzīgi un jūtas skumji un vientulīgi. Tomēr Ziemsvētku vecītis apstaigā visus guļošos rūķus, savāc mirdzošos, greznos spilventiņus lielā maisā un nogādā tos cilvēkiem, kuri arī prot uzminēt citu ilgas un vēlēšanās, kā pēdējo Ziemsvētku sveicienu. Spilventiņi par to ir laimīgi, jo atkal var būt noderīgi, kaut kā mazas lellītes pagalvīši vai asu adatiņu uzraudzītāji.

     Ja arī tev ir ticis tāds spilventiņš, zini droši – tu arī esi mazdrusciņ rūķis. Drusciņ mēs visi esam rūķi. Īpaši, kad ļaujam kādam justies sevišķi priecīgi un mīļi, kad dodam negaidītas bučas, kad uzdāvinām puķīti bez jebkāda iemesla, kad mīļajiem dodam iemeslu laimīgi pasmaidīt.